Ąķņč÷ķą’ ėčņåšąņóšą
M.ē. 20-jos gados Seneka pievēršas sabiedriskajai darbībai, uzstājas ar
tiesas runām. Smagi saslimts un dodas uz Ēģipti ārstēties. 30-jos gados
darbojas kā advokāts Romas tiesās, bet viņa panākumi izraisa imperatora
Kaligulas skaudību. Šajā laikā rodas darbi. Par dusmām - veltījums
vecākajam brālim, Mierinājums Marcijai - veltīta vēsturnieka Kremūcija
Borda meitai.
Pēc imperatora Klaudija nākšanas pie varas, intrigu rezultātā Seneka
tiek izsūtīts uz 8 gadiem trimdā uz Korsiku. Tur Seneka nodarbojas ar
filozofiju un literatūru. Rodas: Mierinājums Helvijai - veltīts mātei,
Mierinājums Polībijam, Par dzīves īslaicību. Šajā laikā sākas darbs
pie traģēdijām. 49.gadā Seneka tiek atsaukts no trimdas un iecelts par
faktisko impērijas pārvaldītāju Neirona valdīšanas sākumā. Saraksta Par
žēlsirdību. 56.gadā kļūst par konsulu. Šajā laikā kļūst ļoti bagāts, kas
ir pretrunā ar viņa uzskatiem, ka viņš neatzīst materiālās vērtības par
noteicošajām. Tas izraisīja nepatiku pret viņu. 62.gadā viņa ietekme uz
Neironu beidzas un viņš turas tālāk no galma intrigām. Saraksta: Par
atpūtu, Par labdarību:, Dabaszinātniskie jautājumi, Morālās vēstules
Lucijam - labākais Senekas darbs. 65.gadā rodas nesaskaņā starp Seneku un
Neironu, kurš pavēl Senekam izdarīt pašnāvību, ko viņš arī izdara. Kopā ar
viņu nāvi iet viņa sieva un brālis.
Seneka daiļradē ir divas daļas:
1) Sacerējumu dzeja;
2) Sacerējumi prozā.
Traģēdijas
Traģēdiju rakstīšanai Seneka pievēršas trimdas gados. Ir desmit
traģēdijas:
Trakojošais Herakls, Trojietes, Fēniķietis, Mēdeja, Fēdra,
Edips, Agamenons, Tiests, Ētiesi Herakls, Oktāvija, kas gan nav
paša Senka darbs, bet gan kāda viņa sekotāja. Tā ir vienīgā līdz mums
nonākusī traģēdija no romiešu dzīves. Vēsta par Neirona sievas Oktavijas
nogalināšanu pēc imperatora pavēles un Neirona apprecēšanos ar Popeju.
Viens no trim galvenajiem personāžiem traģēdijā ir pats Seneka. Viņa
traģēdiju sižeti un tēli ir aizgūti no grieķu mītiem un grieķu (Euripīda,
Sofokla, Eshila) traģēdijām, bet jauns ir sižetu un tēlu traktējums. Viņa
traģēdijas sarakstītas jaunā stila ietekmē, un tas ir pieņēmis dramatiska
sižeta attīstību un raksturu izstrādi. Seneka saglabā monologus, dialogus,
kora partijas, kas iedala traģēdiju piecos cēlienos. Bet izmaina traģēdijas
struktūru, varoņu traktējums, paša termina traģiskais raksturu.
Par labāko traģēdiju tiek uzskatīta Mēdeja, kurai par pamatu ņemts
Eiripīda darbs. Traģēdija ir bez ievada, jo Seneka uzskata, ka lasītājam ir
zināms mīts un darbojošās personas, kā arī fināls. Un viņa varone jau
sākumā ir tāda, kādai tai jābūt beigās. Jau sākumā tā ir tēlota kā ļaunā
burve, kas gatava jebkādam noziegumam. Monologam seko kora aicinājums, kurš
veltīts jaunlaulātajiem - Jasonam un Krēusai - Korintas valdnieka Kreonta
meitai. Otrajā cēlienā Mēdeja runā par atriebību, taču ne pret Jasonu, kuru
viņa grib saglabāt kā savu vīru, bet gan attiecībā uz Krēusu un viņas tēvu.
Tad Mēdejas saruna ar Kreontu. Taču Seneka Kreonts ir tipisks tirāns, bet
Mēdeja veikla advokāte. Mēdeja izlūdzas, lai netiktu izraidīta tūlīt, bet
dienu vēlāk. Trešajā cēlienā aukle raksturo atriebes pārņemto Mēdeju. No
sarunas ar Jasonu Mēdeja saprot cik ļoti viņš ir pieķēries bērniem, un
trešo reizi ieskanas Mēdejas doma par atriebību. Koris dzied par Mēdejas -
mīlestībā pieviltās naida spēku, atgādinot argonautu piemeklējušās
nelaimes. Ceturtais cēliens sastāv tikai no diviem monologiem: vecā aukle
stāsta par tai, ka Mēdeja izlietodama dažādās burves mākslas, saindē
dāvanas un ar bērniem nosūta tās Krēusam un viņas tēvam. Piektajā cēlienā
ierodas sūtnis un paziņo ar abu nāvi. Seko garš Mēdejas monologs, kurā tā
izplāno turpinājumu savai atriebībai. Parādās doma par bērnu nogalināšanu.
Bet Mēdejā nerisinās iekšējā cīna starp mātes un pieviltās sievas jūtām,
mīlestību un naidu. Mēdeja nogalina vienu dēlu. Grieķu traģēdijās
slepkavības nerisinājās aiz skatuves, bet Seneka Mēdeja slepkavo uz
skatuves. Satriecošas ir traģēdijas beigas, kad ierodas Jasons un viņam
redzot Mēdeja uzkāpj uz jumts un acu priekšā nogalina otru dēlu. Pabeigusi
savu darbu Mēdeja uz Zvaigžņaina pūķa spārniem aizlido debesīs. Seneka
Mēdeja ir vienkāršāka. Vienkāršota ir arī Mēdejas attieksme pret vīru.
Eiripida Mēdeja ļauj izsekot saviem pārdzīvojumiem, tad Seneka tēlo tikai
atriebes kāri. Tā rezultātā tēls kļuvis vienkāršots. Samazināts darbojošo
personu skaits, darbība kļuvusi vienkāršāka. Šī īpatnība raksturīga visai
Seneka daiļradei. Viņš neizvirza problēmas, nerisina konfliktus. Viņš arī
savās traģēdijās paliek filozofs stoiķis, kas pasauli uztver kā akla
nepielūdzama likteņa izpausmi, kuram cilvēks var pretstatīt nesalaužamu
gara stingrību, gatavību vajadzības gadījumā mirt. Cīņas rezultāts Senekam
ir vienaldzīgs.
Senekam pirmajā vietā ir šausmu sižeti, ar mežonīgiem kaisles,
izmisuma, iznīdēšanas alku tēlojumiem. Bieži darbība tiek risināta uz
drūmas dabas ainas fona. Seneka tēli ir milzīga spēka un kaislību cilvēki.
Un tikai atsevišķās momentos tie ir apveltīti ar maigām jūtām un tajos
brīžos atklājas smalks psiholoģiskais tēlojums. Viņa varoņi neatklāj sevi
darbības gaitā, viņai jau sākumā ir tādi, kādiem tiem jābūt beigās. Te nav
tēlu raksturu izaugsmes. Vienveidīgi ir personāži. Ja tas ir valdnieks, tad
noteikti tirāns un blakus kāds cietējs. kas ir gatavs panest visas
pārestības. Un ja vajag arī mirt. Visi šie cietēji - vai tie ir pieaugušie
vai bērni, ir apveltīti ar vienādu domāšanas, spriešanas līmeni. Viņi mazāk
pārdzīvo paši, bet vairāk stāsta par saviem pārdzīvojumiem. Seneka
traģēdijas nav domātas teātriem skatītājiem, bet gan lasītājam,
klausītājam. Seneka ētika bija humāna un balstījās uz prātu un ticību
cilvēka gara varenībai.
Prozas darbi
1. Traktāti par morāli, filozofiskām tēmām
Par dzīves īslaicību
Par laimīgu dzīvi
Par dvēseles mieru
Par žēlsirdību
Par dusmām
2. Literārās vēstules
Vēstules Lucīlijam - visplašāk izpaužas Senekas filozofiskie
uzskati.
3.Mierinājuma vēstules - konsolācijas
Mierinājums Helvijai
Mierinājums Polībijam
Mierinājums Marciaji
Seneka pārdomas saistās ar garīgās dzīves un praktiskās morāles
jautājumiem. Seneka ir stoiķu filozofijas jaunākā perioda pārstāvis un
viņu filozofija sastāv no: loģikas, fizikas, ētikas. Seneka īpaši pievēršas
ētikai. Un galvenais šajā mācībā - dzīvē saskaņā ar darbu. Tikums kā gribas
un darbības pareiza izpausme tiek pretstats baudai. Izdala četrus tikumus:
1) sapratne par labo un ļauno;
2) drošsirdība - dvēseles stiprums;
3) pašsavaldīšanās;
4) taisnība.
Savos spriedumos bieži vien nonāca pretrunās. Viņa filozofiskais
uzdevums bija - iemācīt dzīvot un iemācīt mirt, sniegt iekšēju dvēseles
neatkarību un dvēseles mieru. Gandrīz nav pozitīvu laikmeta pārstāvju
piemēru. Atklāj sabiedrības dzīves trūkumus, īstenību, zemiskumu,
nabadzību. Atzīst visu cilvēku vienlīdzību. Vergs var iekšēji būt
neatkarīgāks, brīvāks un bagātāks par savu saimnieku. Necieš pūli. Brīvs ir
tas, kurš ir garīgi bagāts. Tas, kurš nav sasniedzis gudrību vai netiecas
pēc tās ir vergs. Cilvēku krietnu dara nevis izcelšanās un mantas
stāvoklis, bet gan dvēseles stāvoklis.
Par Senekas ideālu kļuva nevis republika, kuru vairs nevarēja
atjaunot, bet taisnīga imperatora vara. Līdzjūtība: trūkums ir kritērijs,
kas šķir labu valdnieku no tirāna. Seneka pauž savu riebumu pret tirāniju
un arī karavīra profesiju. Uzsver, ka mantkārība, greznība samaitā cilvēku.
Šeit viņš nonāk pretrunā ar sevi, bet lai pretrunas mazinātu starp morāles
principiem un to īstenošanu, Seneka bieži atsaucas uz cilvēka rakstura
vājumu, uz to, ka visi cilvēki ir grēcīgi. Seneka noraidoši izturas pret
reliģiju. Viņa un kristietības pasaules uzskati cilvēka un viņa spēju
vērtējumā ir diametrāli pretēji. Ja kristietībai cilvēks ir vāja būtne, tad
Seneka cilvēks var nostāties līdzās dievam.
Visa dzīve - gatavošanās nāvei.
Seneka par bēdām saka: Pārmērīgas bēdas ir pretdabiskas, viltīgas,
apkaunojošas, tām nav pamata.
Ļoti labs darbs ir Pārķirbošanās (t.i. par Iesvētīšanu muļķa
kārtā, ķirbis - tukša galva, muļķis). Savos filozofiskajos traktātos maz
izmanto klasisko filozofiskā dialoga formu. Bieži ir minēts adresāts runai,
bet tā nemaz nav konkrēta persona. Seneka labi izprata cilvēku iekšējo
būtību, daudzveidību. Viņš labi pārvalda strīda un pierādījumu mākslu.
Ńņšąķčöū: 1, 2, 3, 4, 5, 6, 7, 8, 9, 10, 11
