Ąķņč÷ķą’ ėčņåšąņóšą
apprecēt Korintas valdnieka meitu Glauki. Mēdejas izmisums pāriet naidā,
kad viņa uzzina, ka Jasons ģimeni atstājis materiālu apsvērumu dēļ, Mēdeja
meklē tādu atriebības veidi, kas visvairāk sāpinātu Jasonu.
Mātes mīlestība un atriebes kāre - šo jūtu konflikts veido traģēdijas
galveno saturu.
Prologā aukle stāsta par to, kā Mēdeja mīlējusi Jasonu, viņa dēļ
pametusi dzimteni, tuviniekus un atbraukusi tam līdz. Par to, ka Jasons
saietas ar Kreonta meitu un taisās to precēt un par Mēdejas lielajām
bēdām, kas robežojas jau ar naidu. Bet audzinātājs stāsta par vēl lielāku
nelaimi, kas Mēdeju sagaida. Tā ir Mēdejas un bērnu izraidīšana no valsts
ar Kreonta pavēli. Mēdejas naids vēršas arī pret bērniem un aukle uzskata,
ka labāk tiem nerādīties mātei acīs. Mēdeja nožēlo, ka precējusi Jasonu,
viņa dēļ pametusi ģimeni. Koris viņu mierina. Mēdeju māc dzīves apnikums,
bezcerība. Mēdeja runā par sievietes bezcerīgo likteni, par viņas vēlmi un
nodomu atriebties. Tad ierodas Kreonts, kurš paziņo, ka Mēdejai no viņa
zemes jāaiziet, lai Mēdeja nevarētu nodarīt ļaunumu viņa meitai. Mēdejai
vienas dienas laikā jāpamet pilsēta, jo citādi to gaida nāve. taču Mēdeja
ir šajā vienā dienā ir izplānojusi atriebties., nogalinot Jasonu, Kreontu
un viņa meitu. Bet Mēdeja ir apdomīga un viltīga. Viņa apsver visus
variantus. (Mēdejas tēvs ir Saules dieva dēls).
Koris dzied par sieviešu grūto stāvokli un par vīru pārestībām,
nelaimi, kas pārsteigusi Mēdeju. Ierodas Jasons un saka Mēdejai, ka viņa
pati ir vainīga, ka viņu izraida. tomēr izsaka, ka viņam rūp bērnu nākotne.
Savukārt Mēdeja izsaka visu ko domā par Jasonu. Sarunā Jasons atklāj, ka
materiālu apsvērumu dēļ pametis Mēdeju un piedāvā materiālas rūpes par viņu
un bērniem, bet Mēdeja noraida viņa piedāvājumu. Koris dzied par to, kādas
sāpes jācieš pieviltas, nelaimīgas mīlestības dēļ. Cik smagi ir vilties
kādā, kam tu vienmēr esi uzticējies. Mēdeja negaidot satiek Atēnu valdnieku
Egeju. Tam nav bērnu. Mēdeja lūdz viņam patvērumu, solīdama, ka zina tādas
zāles, kas līdzētu pret Egeja nelaimi. Egejs dod patvērumu Mēdejai un tā
līdz galam izplāno atriebības plānu. Koris slavē Atēnas. Koris mēģina
atrunāt Mēdeju no savu bērnu noslepkavošanas. Mēdeja ataicina Jasonu un
paziņo, ka atzīst viņa rīcību par pareizu un lūdz atstāt bērnus Korintā, jo
grib doties trimdā viena. Mēdeja ar bērniem sūta līgavai savu līgavas tērpu
un diadēmu. Saules dieva dāvanu. Tā ir saindēta. No tās aiziet bojā gan
līgava, gan viņas tēvs. Tāda ir Mēdejas atriebība. Koris izsaka pārdomas
par bērnu nozīmi cilvēka dzīvē. Ierodas ziņnesis no pils un stāsta par
notikumiem, kas tur risinājušies. Mēdeja to uzklausa ar neslēptu prieku,
bet vēl viņai padomā nogalināt savus bērnus. Ierodas Jasons, bet ir jau par
vēlu, jo virs nama parādās spārnotu pūķu rati, kuros atrodas Mēdeja ar
bērnu līķiem. Jasons nolād Mēdeju, izmisis par bērnu nāvi. Starp abiem
risinās asa saruna. Mēdeja aizbrauc pūķa ratos.
Ifigēnija Aulīdā
Grieķu floti, kad tā devās karagājienā uz Troju aizkavē pilnīgs
bezvējš. Pie tā ir vainīgs Agamemons, kurš nošāvis Artemīdas stirnu un
izsaucis dievietes dusmas. Priesteris Kalhants ziņo, ka jāziedo Agamemons
meita Ifigēnija, tad dievietes dusmas rimsies. Iekšēju pretrunu mocīts tēvs
nosūta sievai un meitai vēstuli, lai ierodas pie viņa it kā, lai atdotu to
Ahilejam par sievu. Vēlāk viņš to nožēlo un sūta otru vēstuli, kurā
aizliedz doties ceļā. Bet otra vēstule nesasniedz adresātus, jo Agamemona
brālis Menelajs to aiztur. Tad notiek ass strīds starp brāļiem. Traģēdijā
iezīmējas Ifigēnijas tēls attīstībā, kad Ifigēnija ierodas kara nometnē, tā
ir priecīga, jo domā, ka salaulāsies ar slavenu varoni Ahileju, bet ir
izmisusi uzzinot, ka to gaida nāve. Lūdz tēva žēlastību. Ahilejs ir
sašutis, ka viņa vārds izmantots, lai ievilinātu meiteni nometnē un nolemj
glābt Ifigēniju. Nometnē draud izcelties karš, jo karaspēks pieprasa
Ifigēnijas upurēšanu. Ifigēnija izšķiras par nāvi, lai glābtu daudzu citu
bojāeju un lai grieķi gūtu uzvaru. Agamemons raksta vēstuli, lai neved
Ifigēniju un aizkavē to, ja tā ir ceļā uz nometni.
Menandrs (342.-294.g.p.m.ē.)
Dzimis ievērojamā, bagātā ģimenē. Guvis labu izglītību, bija filozofa
Teofrasta skolnieks. Viņa darbs Raksturi ir ietekmējis Menandra daiļradi.
Par politiskajiem uzskatiem konkrētu ziņu nav, bet Menandrs bija negatīvi
noskaņots pret monarhiju. Pievēršas galvenokārt sadzīves jautājumiem,
ģimenes problēmu risinājumam. Turpina Eiripīda tēmu par sievietes stāvokli
sabiedrībā, izliktā un atrastā bērna motīvs, mazā cilvēka dzīve un
liktenis. Viņa darbos ir dziļš humānisms, pārdomas par reliģiju un iztika
jautājumiem, cilvēku attiecībām. Viņam pieder teicieni
Cik skaists ir cilvēks, ja viņš patiesi ir cilvēks
,,, nav jāpiekāpjas ļauniem cilvēkiem, bet vajag tiem pretoties, lai
dzīvē viss nesagrieztos.
Vairāk par 100 komēdijām (105-108). Tikai 20 gs. atrasti Ēģiptes
papirusos fragmenti no Šķīrējtiesas, Varonis, Nogrieztā matu pīne,
Samiete, Sikionietis.
Savukārt komēdijai Īgņa trūkst tikai dažu rindiņu. Menandra
komēdijas pēc sižeta struktūras nav vienādas. Šķīrējtiesa un Nogrieztā
matu pīne ir sarežģīta intriga, spilgti un psiholoģiski dziļi veidoti
raksturi. Tie nav trafareti, jaunatiskās komēdijas tēli (skopais vecis,
viltīgais vergs, nevarīgais jauneklis), bet gan neparasti tā laika
sabiedrībai (Pamfilas un Abratonas raksturi). Dramatiskajās sacensībās
pirmo vietu ieguva septiņas reizes. Darbi viņa dzīves laikā nebija sevišķi
populāri. Laikam jau tāpēc, ka tajās bija stilistiski izkopta valoda,
atteikšanās no komisma un bufanādes, nopietns saturs, arī pārdrošas domas.
Menandrs izvirza morālās prasības kā sievietēm tā vīriešiem. Iedrošinās
parādīt hetēru pārāku par kādu no brīvajiem cilvēkiem. Viņa darbi ietekmēja
Plauta un Terencija darbus. Ar Romas komēdijas starpniecību Menandra
daiļrade ietekmējusi arī Rietumeiropas komēdiju.
Īgņa - cilvēku nīdējs.
Knemons nīst cilvēkus, jo ir dziļi pārliecināts, ka visi cilvēki ir
ļauni, bet nejaušs gadījums liek mainīt uzskatus. Pāns stāsta par Knēmona
dīvainībām, par īpatnējo dzīvi, naidu pret cilvēkiem. visvairāk ienīst
kaimiņus, tad bijušo sievu, dzīvo kopā ar meitu. Sastrats satiek Knēmona
meitu un iemīl to, bet meitene ir hetēra. Sastrats sūtījis uz Knēmona māju
Piriju, lai uzzinātu kaut ko tuvāk par meiteni, bet Pirijs tiek izdzīts un
Knēmons to nomētā ar akmeņiem, māla pikām, bumbieriem. Otrreiz ieraugot
Sastratu Knēmons gan ar akmeņiem vairs nemet, bet ir ļoti nelaipns.
Sastratam neizdodas tā arī neko sarunāt, bet viņš runā ar jaunavas brāli
Georgiju. Georgijs uzzinājis Sastrada nodomu precēt viņa māsu nolemj
palīdzēt. Arī viņš negatīvi raksturo savu patēvu. Sastrats uzzina, ka
Knēmons atdos tikai tad savu meitu, ka znots būs līdzīgs raksturā viņām.
Sastrats arī mēģina strādāt uz lauka, bet pirmajā dienā neveicas. Bet tad
nāca kāds gadījums, kas palīdzēja Sastratam. Kādu dienu vecā kalpone bija
ielaidusi spaini akā, viņa gribēja to izvilkt, bet virve pārtrūka un arī
kaplis iekrita akā. Knēmons, gribēdams izvilkt spaini un kapli, pats iekrīt
akā. Tad atsteidzas Sastrats un Georgijs un izvelk Knēmonu. Knēmons atzīst,
ka ir kļūdījies domādams, ka var dzīvot viņš bez cilvēkiem. Visu mantu
novēl Georgijam. Arī savu meitu uztic tam un Georgijam jāizvēlas precinieks
māsai. Tad Sastrats lūdz atļauju savam tēvam precēt Knēmona meitu un tas
piekrīt, bet nepiekrīt izprecināt savu meitu Georgijam, bet beigās piekrīt
arī tam. Sastrots liek tēvam pie sirds, ka tā nauda, kas tev pieder vienam
un ja tās ir daudz nenes prieka Bet tā var palīdzēt kādam citam kam tā
varbūt ir ļoti nepieciešama. Tā var darīt kādu laimīgu. Komēdija beidzas ar
divkāršām kāzām. Vergi kaitina Knēmonu to traucēdami un vaicādami pēc
dažādiem traukiem, līdz beidzot tas padodas un ļauj sevi aizvest uz kāzām.
Šķīrējtiesa
Vergs Davs atradis izliktu bērnu, viņš grib to paturēt un atdod otram
vergam Sirsikam, bet dārglietas patur sev. Sirsiks pieprasa tās, jo tās var
palīdzēt atrast īstos bērna vecākus. Strīdu izšķir Harisija sievastēvs
Smirkins, kurš padzirdējis par znota izlaidīgo dzīvi ieradies noskaidrot
ģimenes nesaskaņu iemeslus.
Lucijs Anejs Seneka (daži gadi p.m.ē.- 65.g.m.ē.)
Lucijs Anejs Seneka, vidējais no trim Senekas Vecākā dēliem, dzimis
Spānijā, Kordubas pilsētā (tagad Korova), bet uzaudzis Romā. Guvis reorisko
izglītību, nodarbojies ar filozofijas studijām. Viņa uzskatus veidoja
Sotions, Attalla, Fabians. Seneka ir stoitiķu jeb jaunā stila pārstāvis.
Ńņšąķčöū: 1, 2, 3, 4, 5, 6, 7, 8, 9, 10, 11
